Oratorijas dzejas fragmenti
Imants Ziedonis
"Viddivvārpā. Neuzrakstīta poēma." - šāds nosaukums ir I.Ziedoņa poēmai, kuru dzejnieks uzrakstīja 1981. gadā, iekļaujot krājumā "Maize", kurā bez jau pieminētā darba ir moldāvu dzejnieka Liviu Damianu poēmas "Maize" atdzejojums (1973.g.).
Maize ir kā pasaule -
apakšā zemes garoza,
pāri - debesu garoza,
pa vidu - mīkstums - dzīve.
Gurģī priekš saules plikam
jāar, lai ušņas neaug
labībā.
(Tautas ticējums)
To katrs nevar. Kas netic, tas nevar...
Es piesaku Maizi. Ļoti vienkāršu lietu.
Zobiem. Ja zobi ir. Maizi cietu..
Mūs brālīši sūdus veda
Dreijātiemi ratiņiem;
Mūs māsiņas ārdītājas
Sudrabiņa dakšiņām.
(Tautas dziesma)
Ieaudzēt lodi sevī, lai sarūs.
Ieaudzēt tanku, lai
sarūs. Ieaudzēt skauģi
baltmaizē
iekšā un pārvērst par
rozīni.
Apaudzēt skauģa acis
ar rozīnēm, lai labāk šis
redzams.
Sajaukt skauģa mēslu
ar labiem mēsliem
un mēslot laukus, lai
izaug brīnumu vārpas,
lai nevar saprast, kas
skauģa, kas pravieša
mēsla, - viss ir labs,
skauģa mēsla nav bijis.
Lai lād! Ejiet rotaļās,
skauģis pa vidam, dziediet,
sauciet "Urrā!" un
"Saule!". Skauģis - "Kur?" -
paskatās augšā, skrien
bezdelīga un dara tai
brīdī, un skauģim sūds acī.
Un dziediet.
Kad lādētājs lād, speriet Pērkonu blakām,
nekā nevar dzirdēt - kāds esot lādējis? nevar
būt! nav dzirdēts.
Un arī, kad raud, turiet apakšā sauli, kā
pinkšķ, kā pil, tā izčūkst..
Es strādāšu jums bez algas,
es sildīšu tāpat bez malkas,
bez pateicības es sēšu,
jūsu bērnus es pieredzēšu,
var būt, ka no viņiem kāds būs -
nāks līdz man, kad zeme žūs,
mēs būsim kā graudi rāmi
un - NENOVIRZĀMI.
Pasteidz mana māmulīte,
Šī dieniņa pasteidzama:
Putniņam bērn' apsniga,
Man vārpiņas druviņā.
(Tautas dziesma)
Mīl katrs baltu maizes riku,
es mīlu lauku rudenspliku,
kad tas stāv kluss un atbrīvots,
kad beidzies apkūlību gods,
nekas nav palicis vairs topus,
viss savācies,
un beidzot kopus
mēs varam, brāļi, pasēdēt
un norunāt, ka vairāk pret
viens otru sliktu nedarīsim;
jo mūži ir kā rudzi īsi
un galā viena vārpa vien;
pat ja nav vēja, katru dien
es otrai vārpai paklanos,
es nagaidu, ka man ko dos,
es stāvu stiebrā, zaļā kātā,
man tikai ziedēšana prātā,
un graudi, ko es tikko jaužu,
tie manī ir jau mūsuļaužu.
Iesēsim, iesēsim! Iesēsim katrs pa vienam nēsim!
Sēsim uz sliekšņiem, sēsim uz trepēm pa vienai
cepurei, pa vienam klēpim!
Aizsēsim inešus, aizsēsim alaukstus,
aizsēsim ūdenskritumus augstus!
Aizsēsim bēgli, kas krūmos placis, aizsēsim
zagļa riebīgās acis!
Sēsim pa diviem, sēsim pa trim, visa tauta
vienu valstsvīru iesēsim!
Iesēsim nākotni pasakainu, iesēsim
Sprīdīti, iesēsim Raini!
Aizsēsim ceļu ciet, kur pašiem iet!
Poēma ir vaļā.
Nav uzrakstīta.
Raksti tālāk no rīta!